Dzimšana un jaunības gadi galmā

Ieskats Budas dzīvē padara viņa mācību mums tuvāku. Viņš piedzima pirms 2580 gadiem karaliskā ģimenē un, visdrīzāk, ir līdzinājies eiropietim: tekstos viņš tiek aprakstīts kā gara auguma, spēcīgs un zilacains. Viņa vecāku karaliste atradās pie tagadējās Nepālas dienvidu robežas, ap pilsētu Kapilavastu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka tur bija kanalizācijas sistēma, kā arī apkures sistēma – greznība, salīdzinot ar tagadējo Lumbīni un daudzām trešās pasaules valstīm.

Šajā gadījumā nebija nekādas nevainīgās ieņemšanas – māte izmantoja savu pēdējo iespēju dzemdēt bērnu. Drīz pēc viņa piedzimšanas trīs gudrie (jogi) vecākiem pavēstīja sekojošo: "Zēns patiesi ir ļoti īpašs. Ja viņš nesaskarsies ar pasaules ciešanām, tad īstenos visu, ko jūs no viņa gaidāt. Kļūstot par varenu karali, viņš pakļaus kaimiņu karalistes un jūs varēsiet ar viņu lepoties. Ja viņš tomēr uzzinās, ka pasaule ir apstākļu noteikta un ka tajā nav iespējams atrast īstu nepārejošu laimi, viņš no visa atteiksies un attīstīs jaunu, apskaidrojošu redzējumu.” Tā kā vecākiem bija vajadzīgs tieši valdnieks, nevis dzejnieks, sapņotājs vai filozofs, viņi nolēma būt ļoti uzmanīgi.

Augošajam princim apkārt bija viss, kas varētu patikt jaunam veselīgam vīrietim – piecsimt izmeklēti skaistas sievietes, iespējas nodoties sportam, cīņas mākslai un izklaidēm, un labākie apstākļi garīgai izglītībai. Ja viņš ko vēlējās, viņam atlika tikai norādīt ar pirkstu, lai to saņemtu. Viņa zemapziņā nebija nekā traucējoša no pagājušajām dzīvēm, un viņā nenobrieda nekādi nepatīkami iespaidi, kas nāktu no iekšienes, un pirmos 29 gadus viņš pazina tikai prieku. Taču tad viņa pasaule apgriezās kājām gaisā.

Vilšanās un jēgas meklējumi

Jaunais princis Sidharta Gautama tika rūpīgi sargāts no lietām, kas varētu viņu apmulsināt, līdz divdesmit deviņu gadu vecumā viņš nokļuva ārpus pils. Viņš diezgan vēlu sastapās ar dzīves nepatīkamajām pusēm, toties, tā teikt, pilnā mērā. Trīs dienu laikā viņš citu pēc cita ieraudzīja vispirms neārstējami slimu cilvēku, pēc tam vecu cilvēku, un, visbeidzot, līķi. Apzināšanās, ka slimība, vecums un nāve ir būtņu dzīves neatņemama sastāvdaļa, laupīja viņam mieru un, atgriežoties pilī, viņu gaidīja nelāga nakts. Lai arī kā meklētu, viņš nespēja atrast neko tādu, uz ko varētu paļauties viņa draugi un viņš pats. Slava, dzimta, draugi, īpašumi – tas viss kādreiz izzudīs. Gan ārpusē, gan iekšpusē – tikai nepastāvība, nekas nebija pa īstam un pastāvīgi eksistējošs.

Nākošajā rītā princis uz ielas ieraudzīja cilvēku, kurš sēdēja, iegrimis meditācijā. Kad viņu prāti sastapās, nākamo Budu ķēra kā zibens spēriens. Viņš pēkšņi zināja, ka ir uz pēdām īstam patvērumam. Izskatījās, ka vīra acīs atspoguļojās kas ārpus laika esošs. Viņš uztvēra ne tikai domu un sajūtu kustību iekšienē un nosacījumus un pasaules ārpusē, bet arī to, kas apzinās. Tā princis pietuvojās starojošajam spogulim aiz attēliem, okeānam aiz viļņiem. Viņa prāta stāvoklis lika Budam saprast, ka uztverošais prāts ir nesagraujams, visu zina un padara iespējamu, un ka tā starojošā skaidrība brīvi spēlējoties ļauj visam notikt, un visu kopā satur neierobežota mīlestība. Beidzot! Acumirklī princis atskārta, ka no apstākļiem neatkarīgā patiesība, ko viņš bija meklējis, nav nekas cits kā paša prāts.

Tolaik nebija tādu garīgo „reaktīvo dzinēju” vai „ātrgaitas šoseju”, kas ietvertas Tibetas pamācībās Mahamudra vai Maha Ati, Čag Čen vai Dzog Čen. Šos visefektīvākos līdzekļus Buda deva tikai pēc savas apskaidrības. Tad vēl nevienam nepiemita redzējums, kas ietvertu ceļā visus dzīves aspektus – zobu tīrīšanu, mīlestību, prātošanu, miegu un ēdienu, un ļautu izmantot tos, lai uzzinātu prātu.

Par cik apseglot tiešās pieredzes tīģeri nebija iespējams, princim nebija citas izvēles, kā iet pa daudz lēnāko atteikšanās ceļu. Nu vajadzēja ierobežot iespaidus, kas nonāca prātā – viņš spēji izbeidza savu bagātīgo sabiedrisko dzīvi un naktī atstāja pili, lai pazustu Ziemeļindijas mežos un pakalnos.

Tā kā topošais Buda karsti vēlējās visu labā pilnībā iepazīt prātu, viņam nebija laika nesteidzīgiem meklējumiem, un sekojošie seši gadi bija smagi. Dzīvojot Ziemeļindijas mežos, jaunais princis sasniedza realizāciju pat visgrūtākajās praksēs. Viņa motivācija dažreiz bija spēcīgāka par spriestspēju, un reiz viņš badojās tik ilgi, līdz kļuva līdzīgs ģindenim.

Viņš mācījās pie sava laika pazīstamākajiem skolotājiem un praktizēja visu domātāju skolu mācības, kas pazīstamas arī šodien. Aptverot materiālisma, nihilisma, transcendentālisma un ekscentrisma sfēras, viņš pārspēja savus guru vienu pēc otra, bet katru reizi viņam atkal kļuva skaidrs, ka viņš netuvojas mērķim. Lai cik varenas būtu viņu spējas valdīt pār lietām, kas notiek prātā, neviens nezināja pašu prātu. Katra ceļa beigās nebija nekā tāda, kas būtu pastāvīgs, uz ko viņš varētu paļauties.

Ziemeļindija pirms 2500 gadiem

Tā laika Indijā valdīja neparastas garīgas atvērtības atmosfēra kā Senajā Grieķijā, Itālijā Renesanses laikā vai sešdesmitajos gados Rietumos. Un, lai gan daudzi labākie pēdējā patiesības meklējumu viļņa pārstāvji kļuva par narkotiku upuriem, šī plašā vēršanās pret varas iestādēm, aizliegumiem un materiālismu nav pagājusi bez pēdām un vēl joprojām ietekmē sabiedrības attīstību. Sešdesmito gadu noskaņa – tā ir atklātība, tiekšanās, lai arī ne vienmēr tālredzīga, pēc laimes visām būtnēm. Augsti ideāli, ticība pamata labajam cilvēkā aizēnoja materiālismu un snobismu.

Un, lai gan Budas laikos vēl nebija pretapaugļošanās līdzekļu un seksuālajā ziņā cilvēki nebija tik atraisīti, tomēr, kas attiecas uz dzīves uzskatu dziļumu un skaidrību, daudzi to tālo laiku klausītāji bija daudz vērīgāki un mazāk novirzījās uz nebūtisko. Materiālisms un nihilisms bija tikpat izplatīti kā visi šodien pazīstamie uzskati, kas mēģina izskaidrot notiekošo ar ārējiem cēloņiem, piemēram, dieviem. Tomēr, lai arī kāda būtu viņu izvēle, indieši, pirmām kārtām, gaidīja, ka viņu garīgā nostāja labvēlīgi ietekmēs viņu ikdienas dzīvi.

Kad vien duālistiskas uztveres filozofijai tika ļauts ietekmēt visus eksistences aspekts, brīvība no tā ļoti cieta. Kad tas notiek, un tauta ļauj varas orgāniem to izplatīt, tas noved pie raganu dedzināšanas, komunisma, kvotām un politiskā korektuma.

Tāda neduālistiska mācība kā budisms šajā ziņā ir nekaitīga. Pat tad, kad budisms ir valdošā reliģija, tas nesatur nekādus draudus brīvībai. Rādot dažādus ceļus, no kuriem var brīvi izvēlēties, tas necenšas izdarīt spiedienu uz sabiedrību un neizmanto bailes kā stimulu.

Tur, kur radās budisms, varēja sagaidīt aizsardzību no garīgu autoritāšu ļaunprātīgas izmantošanas, un arī pašas pamācības tika rūpīgi pārbaudītas. Jebkurš piedāvātais uzskats bija atvērts bezkompromisa un kritiskai diskusijai, jo tam bija jābūt augstākam par personiskajām vēlmēm un jānorāda uz nemainīgo patiesību. Ja nebija vispusīgas lietu izpratnes, skaidri formulētu praktisku metožu, kā arī mērķu, kurus var pārbaudīt, tad tāda mācība netika pieņemta izskatīšanai. Paši skolotāji arī uzmanījās no nenobriedušu atklāsmju izpaušanas: garīgais godīgums prasīja, lai tas, kurš zaudējis filozofiskajās debatēs, kļūtu par uzvarētāja skolnieku.

Budas apskaidrība

Pēc sešiem mācību un meditāciju gadiem tolaik vēl patīkamajā mežiem apaugušajā Ziemeļindijas zemienē viņš izvēlējās vietu, šodien sauktu par Bodhgaiju. Tas ir visai dzīvs ciems, pilns ar tempļiem un ubagiem, divu trešdaļu ceļa garumā no Deli uz Kalkutu dienvidaustrumu virzienā, mūsdienās bezcerīgi pārapdzīvotajā Biharas štatā. Tur nonācis, Buda apsēdās zem kupla koka ar ciešu apņemšanos palikt meditācijā tik ilgi, līdz tiks sasniegts mērķis un viņš kļūs spējīgs nest labumu visām būtnēm. Pēc sešām pārdzīvojumu pilnām dienām un naktīm, septītās dienas rītā viņš sasniedza Apskaidrību. Šis pilnmēness maija rīts pirms aptuveni 2525 gadiem bija viņa trīsdesmit piektā dzimšanas diena, un pēc četrdesmit pieciem gadiem tā kļuva arī par viņa nāves dienu. Viņa prātā vienā mirklī izšķīda pēdējie sastingušo priekšstatu aizsegi, un bija tikai visaptverošs šeit un tagad. Dažādas tradīcijas skaidro šo procesu atšķirīgi, bet saskaņā ar augstāko redzējumu, Maha-Anuttara-Joga-Tantra, viņu svētīja visuresošās patiesības daba, kas izpaužas kā pagātnes, tagadnes un nākotnes Budas. Viņi kondensēja savu absolūto gudrību Sarva-Buda-Dakines baltas sievišķās Budas formā, un savienojās ar viņu, un vīrišķās un sievišķās enerģijas, kā arī visi pārējie pretstati, saplūda vienotā absolūtā. Ar katru sava ķermeņa atomu viņš zināja visu un bija viss. Pieceļoties no vietas, kur bija sasniedzis mērķi, Buda šķērsoja upi un pavadīja trīs nedēļas zem pazīstamā koka Bodhgaijā. Tur viņš pieradināja savu ķermeni darbam ar intensīvu apskaidrotas enerģijas plūsmu. Kā arī viņš deva patvērumu vairākiem dieviem, bet nedeva pamācības cilvēkiem. Pirmā pamācība cilvēkiem tika dota pēc četrām nedēļām Briežu dārzā netālu no Sarnathas, ciematā, kas atrodas aptuveni pusceļā starp Deli un Kalkutu. Netālu esošā pilsēta Benaresa ir hinduistu svētā pilsēta: tur Gangas krastos viņi dedzina mirušos un pelnus izber upē. Pilna svētceļojuma programma ietver tādas baudas kā peldes upes plašajās straumēs un tās ūdeņu dzeršana. Pieci patiesības meklētāji, kas pirmie pie viņa atnāca, nebija paši pievilcīgākie mācekļi. Pēc dabas kašķīgi, tie viņu pielūdza, kad viņš praktizēja galējo askētismu, bet tagad viņus atgrūda viņa starojošais prieks un veselība. Uzskatot tādu stāvokli par pasaulīgu un domājot galvenokārt par sevi, viņi bija tieši tādi klienti, kurus labāk sūtīt kur citur. Taču, kad ziņkārība aizskāra labākos no viņu iesīkstējušajiem priekšstatiem, viņi tomēr spēja pajautāt: "Kāpēc tu tā staro? Kas ar tevi noticis?" Viņa atbilde izskanēja kā slavenās "Četras Cēlās Patiesības", kas mūsdienās mazliet atšķirīgi tiek traktētas dažādas tradīcijās. Buda, visdrīzāk, izteica tās apmēram tā: "Nosacītā eksistence ir ciešanas. Ciešanām ir cēlonis. Ciešanām ir beigas, un ir ceļi, kas ved uz šīm beigām."


*Piezīme:
Patvērums (tib. - Khjab Dro) sastapšanās ar paša Budas dabu. Ar īsa rituāla palīdzību mēs pievēršamies vērtībām, uz kurām patiesi var paļauties. Tas ir Budas stāvoklis kā mērķis, viņa mācība kā ceļš un mūsu draugi kā palīgi ceļā. Dimanta Ceļā pieņem Patvērumu arī Lamā, kas ir svētības, garīgā spēka un mērķtiecīgas aizsardzības avots.